Laipni lūgti Ogres novada vieglatlētikas veterānu un vecmeistaru mājas lapā! "Mēs esam stipri tik, cik mūsu griba!" /Rainis/

Alberts Trops, Mirdza Aizsilniece, Iveta Caune, Uldis Ābelis, Marita Žukovska, Rita Žuravļova, Jānis Kaprālis, Aivars Puriņs, Elīna Barone, Edgars Rūtiņš

Alberts Trops. Lauksaimnieks un sportists ar pieredzi

Ogres Vēstis 8.jūlija numurā intervija ar Albertu Tropu. Viela iedvesmai!

Mirdza Aizsilniece. Cilvēks Leģenda

Rembatiete Mirdza Aizsilniece ir allaž dzīvespriecīga un savos gados nepārspēta. Kundze aktīvi nodarbojusies ar sportu visu dzīvi. Mans tētis viņu atcerās no sava jaunības laika, kad viņa bija skolotāja Rembates pamatskolā. Pašam tagad jau 70 gadu. Mirdzai šogad apritēs 88 gadi! Vairāk par Mirdzu Ogres Vēstis 2025.gada 14.marta numurā.

Foto no avīzes "Ogres Vēstis" (Piektdiena, 14.marts 2025.gads). Spied, lai palielinātu!

×

Iveta Caune. Gada sporta skolotāja

Vēlamies dalīties ar Ogres novada sporta veterānes Ivetas Caunes valstiski novērtēto sniegumu!

Rīgas 49. vidusskolas sporta skolotāja Iveta Caune šogad saņēmusi augsto Izglītības un zinātnes ministrijas godu – viņa atzīta par "Gada sporta skolotāju". Ar savu enerģisko un radošo pieeju viņa iedvesmo ne tikai skolēnus, bet arī kolēģus, pierādot, ka aizrautīgs skolotājs var paveikt brīnumus. Iveta pati atzīst, ka viņa nav tipiska skolotāja, jo spēj atrast pieeju ikvienam bērnam, padarot sporta nodarbības par aizraujošu piedzīvojumu.

Izgriezums no avīzes "Kas Jauns" (Ceturtdiena, 23.janvāris 2025.gads). Spied, lai palielinātu!

×

Lepojamies! Orģinālraksts par Ivetu atrodams šeit.

Uldis Ābelis. Aktīva dzīvesveida entuziasts

Marita Žukovska

Sveiki, ir 2024.gada 6. jūlijs. Mēs esam Tukumā , un ar Maritu soļojam uz Tukuma centru no galvenās sacensību mītnes - Tukuma stadiona. Tāpēc garā ceļā laikā mēs varam parunāties un Marita var izstāstīt savus piedzīvojumus..

Sākam ar to- izstāsti, ko tu šodien skriesi?

Šodien skriešu 800 m, tā nav gluži mana distance, man patīk garākas.

Un rītdien?

Rītdien 3000 m , pirms tam iesildīšos ar 200 m (226.numurs attēlā, pirmā no kreisās, zilā Ogres vestē).

Wow, visas skriešanas! Tu esi ļoti drosmīga. Izstāsti, kā sākās tavas sportiskās gaitas?

Manas sportiskās gaitas sākās Ogres Zilajos kalnos, es dzīvoju netālu, gribējās pakustēties. Sākām slēpot, ilgi nebija sniega, sāku skriet mazliet. Tuvojās 50 gadi un domāju, kāpēc Rīgas maratonā 10 km nenoskriet? Noskrēju, iepatikās. Iepatikās tā atmosfēra, tā - sev par prieku.

Skolas laikā patika sportot?

Skolas laikā ļoti patika sportot, bet mums nebija īsti tādu iespēju, tikai reizi gadā sacensībās skrējām.

Kurā skolā Tu gāji?

Es Dagdā mācījos.

Kas tevi atveda uz šo pusi, uz Ogri?

Uz Ogri? Es kādu laiku Rīgā dzīvoju un tad uz Ogri pārvācos, patika Ogre. Vairāk nekā 20 gadus te dzīvoju, 25 laikam.

Kurus tu sauc par saviem nozīmīgākajiem sportiskajiem sasniegumiem?

Droši vien pirmos 10 km Rīgas maratonā, kurus noskrēju, ar to arī viss sākās.

Kuras sacensības tev ir iecienītākās?

Grūti pateikt kuras, droši vien krosa sacensības, kad ir pavasaros veterāniem mači, tie man patīk.

Kā tev sanāk trenēties, kas ir grūtākais ikdienā?

Zini, es esmu rīta cilvēks, ja es no rīta nenoskrienu, tad arī reti kad saņemos, un man arī laika nav īsti pēc tam. Ja es piecelšos 6:00 no rīta, tad es paskriešu.

Pa kurieni tu parasti skrien, kur tevi var sastapt?

Ogres Zilajos kalnos.

Tev ir savs aplītis?

Jā, uz Ikšķiles pusi un atpakaļ.

Skrien pa gludo ceļu vai kalnus izvēlies?

Parasti pa leju, pa labo pusi, līdz starta laukumam, tad gar Dubkalnu karjeru uz Ikšķiles pusi.

Cik km parasti noskrien?

Kādus 12 km apmēram...

Kādi plāni tuvākajiem gadiem, turpināsi skriet?

Lieli plāni nav, turpināšu. Ja mana pašsajūta būs laba, tad Jā, skriešu, es īsti par to nedomāju. Pēdējā laikā kaut kā velk uz nūjošanu, uz soļošanu.

Soļošana - to jau katram vecmeistaram jāizmēģina.

Droši vien..

Īsie jautājumi

Iesildīšanās vai atsildīšanās?

Iesildīšanās

Garie vai īsie?

Garie

Ēst sacensību laikā vai neēst?

Neēst

Mežs vai asfalts?

Gan asfalts, gan mežs, bet ne stadions

Stadions vai mežs?

Mežs

Vasara vai ziema?

Stipri karstā laikā - nē. Rudenī, pavasarī, pat ziemā labāk.

Telpās vai ārā?

Ārā

Pūce vai cīrulis?

Cīrulis

Saldumi vai gaļa?

Saldumi

Kafija vai ūdens

Kafija

TV vai grāmatas?

Grāmatas. Man patīk Mišela Velbeka grāmatas, esmu visas izlasījusi, dažas pat pāris reizes.

Pilsēta vai lauki?

Kaut kur pa vidu, ļoti patīk pilsēta, ja godīgi, centrs, tā burzma, bet man arī lauki patīk, grūti tā pateikt. Man vajag vismaz reizi gadā aizbraukt uz saviem laukiem (netālu no Dagdas), lai tur izmīcītos pa dubļiem, lai mani sakož dunduri, odi un tad uz pāris mēnešiem ir miers.

Sabiedriskas vietas vai klusums?

Klusums

Kam tu gribētu pateikties par savu sportisko ievirzi?

Aivaram, viņš mani atrada. Uzrakstīja, vai skrienu? Es teicu, ka jā, skrienu, un “ ievilka” . Paldies Aivaram!

Rita Žuravļova

Rita Žuravļova ir viena no mūsu titulētākajām Ogres vieglatlētikas veterānu kustības dalībniecēm (novada un valsts rekordiste!), kas sevi ļoti daudz ir veltījusi SPORTAM. Absolūts mērķtiecības, pienākuma apziņas un nesalaužama gara iemiesojums! Ielūkosimies viņa dzīves gājumā un sportiskajās gaitās.

Sveika, Rita!

Sveiki.

Šodien ir 2024.gada 20.jūnijs (Ogres stadions – mūsu 💗 vietā). Skatos, ka esi iesildījusies..

Iesildījos jau piecus apļus apsoļoju. Jā..

Kam Tu gatavojies?

Veterānu sporta spēlēm Tukumā [LSVS Pašvaldību 61. sporta spēļu finālsacensības vieglatlētikā stadionā, 6-7.jūlijs].

Ko Tu tur taisies startēt? Kurās disciplīnās?

5000m soļošana, 3000m soļošana un 3000m skriešana.

Kam Tu to dari?

Vairāk Ogres komandas un Ogres rajona godam. Visu mūžu esmu komandas labā cīnījusies un darījusi. Arī Latvijā, kad piedalījos Eiropas/Pasaules čempionātos to darīju par godu Latvijai. Gandrīz katru reizi komandu cīņās atbraucām ar medaļām. Diemžēl pēdējo reizi (Polijā, 10 km soļošana) tikām diskvalificēti kā komanda.

Kā sākās Tavas sportiskās gaitas?

Sāku kaut kur 7.klasē. Mani uzaicināja uz skolēnu spartakiādi slēpošanā (Ērgļos 🦅). Noslēpoju visus puikas un ieguvu 1.vietu un arī 1.sporta klasi (1.sporta klase norāda uz visai augsto rezultāta kvalitāti). Pēc 8.klases, pārcēlos uz Ogri mācīties. Mani ievēroja sporta skolotāja Aina Kļaviņa slēpošanā un drīz vien kļuvu par Latvijas izlases slēpotāju. Bet pēc tam īsti nebija ziemas (maz sniega) un tad Jānis Suppe mani aicināja uz riteņbraukšanu. Sāku braukt sporta biedrībā “Darba rezerves”. Jau pirmajās sacensībās Mežaparkā izcīnīju 1.vietu un kausu.

Tad jau Tev tādi sportiski gēni?

Jā, iespējams. Man visu gribējās labāk, vairāk, ātrāk. Centos, lai sasniegtu kaut ko labu. Cīnījos. Viegli nebija. Centos, trenējos vairāk kā pārējie. Visu darīju.

Vai Tavi vecāki arī bija sportisti?

Vecmamma it kā labi skrēja skolas laikos, bet es neatceros neko daudz par viņu. Devās viņsaulē, kad biju maza.

Kā Tu pievērsies vieglatlētikai?

Pievērsos vēlu pēc riteņbraukšanas. Tad vēl bija tie SPORTLAT seriāli, kur jāpiedalās dažādos sporta veidos: skriešana (pusmaratons, maratons); riteņbraukšana; triatlons; slēpošana. Tas notika visa gada garumā. Bija labi panākumi visur, izņemot triatlonu. Peldēšana nepadevās. Tik un tā izcīnīju 3.vietu ar visu peldēšanu. Tad diemžēl radās redzes problēmas un riteņbraukšana bija jāpārtrauc. Pēc tam treneris Georgs Gutpelcs uzaicināja uz soļošanu, jo mana meita Svetlana Čatlakša (dzimusi Žuravļova) jau arī soļoja. Tad viņa beidza soļot (ģimenes pieaugums) un es pārņēmu dalību meitas vietā. Georgs mani aicināja arī uz starptautiskām sacensībām. Polijā izcīnīju 1.vietu 3000m soļošanā. Tad bija arī nozīmīgas sacensības Lietuvā, kur piedalījās spēcīgās Ukrainas un Igaunijas soļotājas. Izcīnīju tur 3.vietu.

Kad tas bija, kuros gados?

Tas bija kaut kur 90-to gadu beigās. Precīzi neatceros. Vēl nebiju pavisam pametusi riteņbraukšanu. Čehoslovākijā izcīnīju 1.vietu.

Kuri ir Tavi nozīmīgākie sasniegumi?

Šosejas riteņbraukšanā PSRS sporta spēļu sacensībās Saratovā 1.,2. un 3.vieta. 20km komandas brauciens: Baiba Caune, es un laikam.. Kalnozola. Tad arī 20km individuālais brauciens. Krosus brauc tikai tad, kad sākās SPORTLAT seriāli (50km, Apkārt Vaidavas ezeram u.c.)

Kas nodrošināja ar ekipējumu, tehniku, riteņiem?

Principā jau pati. Nodrošinājums bija tikai PSRS izlasē (treneris, mehāniķis u.c.). Kad sāku veterānos braukt, tad praktiski tikai tik cik Ogres novads palīdzēja.

Kuras sacensības Tev visvairāk patīk vai ir palikušas atmiņā?

Sporta spēles, kad tiekas visi rajoni. Pirms tam Eiropas sacensības (Itālija, Ungārija). Vispār visas garās disciplīnas un karstumā 😱. Kuldīgā (šķiet, ka “Skrien Latvija” seriālā) savā vecuma grupā uzvarēju pusmaratonu (30 grādu karstumā!). Bet tad es vairāk arī trenējos. Pēdējo gados darbs paņem pārāk daudz enerģijas.

Kā Tu trenējies ikdienā?

Ikdiena man sākas 5 no rīta (darbs – pagalmu uzturēšana kārtībā). Tad es līdz pat pusdienlaikam strādāju. Trenējos pa vakariem pēc 18-tiem. No rīta vairs treniņi nesanāk. Jūtu, ka vairs nav tāda enerģija.

Agrāk trenējies divreiz dienā?

Treniņnometnēs, savulaik, pat 3x dienā trenējāmies iekļaujot rīta rosmi. Bija dienas, kad nobraucu katru dienu 100+ kilometrus. Slodze bija liela, bet patika.

Ir kādi plāni tuvākajiem gadiem?

Ir doma piedalīties šogad Tukumā un Valmierā (Baltijas čempionātā). Tālāk skatīšos pēc apstākļiem. Ja komandai vajadzēs, tad piedalīšos.

Kam Tu gribētu pateikties (par savu sportiskumu)?

Ģimenei, meitai, dzīvesbiedram (tagadējam), saviem treneriem (Aina Kļaviņa, Jānis Suppe, Georgs Gutpelcs). Soļot sākumā nemaz nevēlējos (nepatika), bet viss mainījās. Tagad es vairāk pati trenējos kā sanāk, uzturu formu. Saprotu, ka jāpiedalās sacensībās un tāpēc vēlos būt formā. Daudz brīvo laiku izmantoju treniņam. Man vēl dārzs un daudzi citi darbi, ko darīt. Palīdzu arī tantukiem laukos.

Sacensībās piedalos, lai gūtu uzvaras un pelnītu kārotos punktus komandai. Pat ar traumām un citām veselības likstām ir nācies piedalīties. Neatsakos idejas un solījuma vārdā.

Paldies par sarunu! Tad var turpināt treniņu.. 🙂

Paldies.

Attēli aizgūti no fakti.lv

Vairāk par Ritas sportisko dzīvesstāstu var lasīt šeit.

Jānis Kaprālis. Ģeologs un sportists

Jānis Kaprālis (dzimis 07.04.1943) ir viens no mūsu vecākajiem kopienas pārstāvjiem un Ogres vieglatlētikas veterānu kustības aizsācējiem. Ielūkosimies viņa dzīves gājumā un sportiskajās gaitās.

Kā sākās Tavas sportiskās gaitas? Un kāpēc izvēlējies skriešanu/soļošanu?

Mācījos 1.klasē (50-to gadu sākums) un tad nāca lielais impulss - Filma “Tarzāns”. Visiem (īpaši puikām) tas atstāja lielu iespaidu (kāpa kokos, taisīja kaķenes un nēsāja kabatnažus). Uzkāpt kokā bija prestiži, jo tikai švakie nemācēja kāpt kokos. Bet tad 3.-4.klasē sāku stiepties garumā un jau jutu, ka paliku mazliet tizls. Kokos gan mācēju kāpt. Toreiz PSRS laikā (50-60-tie gadi) bija tādas GDA (Gatavs Dzimtenes Aizsardzībai) normas jākārto. Jau 5.klasē bez iesildīšanās skrēju krosu un paliku pēdējais (toreiz nemācēju to pareizi darīt). Slēpošanā – tas pats. Slēpes arī nekādas, brūk nost, vecas un atkal man neizdevās izpildīt normatīvus. Tad vēlāk radās tāds kā spīts – Latvieša spīts...

Par cik laukos (Mālpils pusē) dzīvoju pie vecāsmātes, tad drīz arī nācās strādāt lauku darbus. Sākās lauku rūdījums. Siguldā gāju skolā. Izvirzīju sev uzdevumu noslēpot 10km vienā stundā. Tas likās kā liels sasniegums. Bet pēc pāris gadiem jau skolas izlasē slēpoju pa 37 minūtēm. Tad vēlāk sāku pievērsties vieglatlētikai, jo bija sajūta (talants mazliet), ka mazliet ir dotības izturībā. Bija populāra tāda ziemeļu divcīņa (tramplīnlēkšana kopā ar slēpošanu). Toreiz pēdējā gadā īsti ziema nebija, tāpēc tramplīnu īsti nelēcu. Slēpošana bija visai labi uztrenēta no nulles. Es jau tad mācījos 11.klasē (toreiz noslēdzošā vidusskolas klase). Netiku uz nometni Alma-Ata (Kazahstānas PSR galvaspilsēta tolaik), jo 11.klasi nelaida. Sestdienās bija jāmācās. Rudenī bija jāstrādā (kolhozs, kartupeļu talka).

No 16 gadu vecuma sāku strādāt algotus darbus (krāvējs, grāvracis u.c.). Tas iedeva tādu kā rūdījumu (fizisko spēku). Vēlāk nolēmu mācīties par ģeologu. Iestājos universitātē ģeogrāfos (ģeoloģija tur bija mazāk). Sapratu toreiz, ka ziemas atkal īsti nebūs. Tā nolēmu pievērsties vieglatlētikai. Tur bija treneris Ilmārs Āboliņš. Piecus gadus trenējos un tiku universitātes izlasē. Kompānija bija laba, bet tikai 3x nedēļā trenējos (treneris bija priecīgs par to pašu). Tāds pus-plezīris izvērtās. Visai nenopietni trenējos, bet 800m skrēju tuvu 2 min. Treneris teica tā: “No jums sportisti neiznāks (jūs neesat tik cītīgi), bet uztaisīsim no jums kārtīgus cilvēkus - personības”. Ziemā Imanta Gaiļa (LPSR nopelniem bagātais vieglatlētikas treneris) grupa skrēja. Grupā bija Juris Grustiņš (1947-2006), Genādijs Hlistovs (1944-1986), Ēriks Brigmanis (1942-2023). Ļoti spējīgi skrējēji. Āboliņa grupa (mēs) toreiz pamatā tikai svarus cilājām (skaitījām tonnas, tonnas, tonnas…), kas deva rūdījumu saitēm. Sporta traumas nebija vispār. Mūsu treniņa grupā bija tādas personības kā eks-politiķis Valdis Birkavs, biologs Jānis Baltvilks (1944–2003), eks-čekists Roberts Anspaks (VDK 1.daļas 2.nodaļas darbinieks), zinātņu kandidāti, doktori u.tml.

Pēc 3.kursa noliku eksāmenus un uz četriem mēnešiem (jūnijs – septembris) bija jādodas praksē uz Sibīrijas taigu. Prakses dēļ sanāca izlaist daudz treniņus un atkal (kad atgriezos) sacensībās paliku pēdējais, lai gan pavasarī biju pirmais! Tad sāku drīz strādāt. Izmēģināju arī citus sportus. Orientēšanās sportā diemžēl traucēja brilles, jo sviedru un lietus dēļ labi neredzēju karti. Tad pievērsos kalnu tūrismam kādu laiku un atkal 40 gadu vecumā atgriezos pie vieglatlētikas un distanču skriešanas.

Toreiz Ansis Epners (1937-2003) ievērojams Latvijas kino režisors mani pierunāja braukt uz Maskavu skriet maratonu, jo pats bija aizrautīgs skrējējs. 1983. gadā Maskavā notika Maskavas Starptautiskais Miera Maratons. Pašam sacensību skriešanas apavu nebija, tos aizņēmos no paziņas. Bija cerība Maskavā pēc maratona iegādāties tolaik slavenos Adidas sporta apavus.

Skrējām maratonu. Pusdistancē uznāca liels lietus un otrā trases daļā sāka trūkt pārtikas ēdināšanas punktos. Briesmīgā izsalkuma dēļ gandrīz ar varu atņēmām garāmgājējiem tīkliņā esošo “ķieģelīti” (rupjmaizes veids) un uzdzērām ūdeni no rensteles. Tik traki tas bija toreiz. Beigās rezultāts ap 3h:45min. Bet pirms tam pa nakti braucām ar vilcienu uz startu. Kārotos apavus vēl aizvien netiku nopircis. Apmeklētāji padzirdot par Adidas apaviem burtiski izgāza veikalam durvis un skatlogus, jo juta, ka visiem nepietiks. Nekārtību dēļ veikals atteicās pārdot todien. Man kājas noberztas, pat asiņoja. Ļoti neparasta pieredze. Tā es arī netiku pie kārotajām Adidas sporta čībām (tā sauca toreiz) un atgriezos Latvijā.

80-to gadu otrā pusē Latvijā aizsākās skriešanas un soļošanas kustība. Parādījās Georgs Gutpelcs, citi treneri un pamazām sportiskais līmenis cēlās. Olimpiete Agnese Pastare sāka trenēties 14 gadu vecumā pie Georga. Agneses brālis Jānis arī bija diezgan talantīgs skrējējs (tika pie stipendijas un devās uz ASV studēt).

No 1991.gada iesaistījos Ogres veterānu komandas un kustības veidošanā (pirms tam vēl kāpu kalnos pa visai sarežģītiem un pat bīstamiem maršrutiem). Biju spēcīgs soļošanā, bet reizēm lēcu un skrēju 400m arī. Praktiski visu laiku tiku pie medaļām. Manā jau veterānu grupā bija trīs goda pilsoņi: Vladimirs Dribincevs (1940-2016) no Daugavpils, Ojārs Pārums (1944-) no Iecavas un Gunārs Rubenis (1938-) no Gulbenes. Visi mēs toreiz bijām spēcīgi Eiropas līmeņa veterāni. Darba specifikas un komandējumu dēļ sapratu, ka nespēju vairs vadīt Ogres veterānu kustību, tāpēc 2013.gadā vadību pārņēma Aivars Puriņš, kam nodevu arī paša veidoto statistiku par Latvijas senioru-soļotājiem un Ogres novada sportistu sasniegumiem.

Kuri ir Tavi nozīmīgākie sasniegumi?

[Sasniegumus rāda uz papīra] Neskaitāmi maratoni un soļošanas sacensības. Biju reiz Pasaules rangā Top 10 soļošanā. 10 medaļas Eiropas un pasaules čempionātos. Maratons 2h:58min (43 gadu vecumā) un pieveikts Rīga – Valmiera (107km) skrējiens ar laiku 10h 58min.

Kuras sacensības Tev ir palikušas atmiņā?

Laikam nav tādas konkrētas... Varbūt pēdējās 3-zvaigžņu sporta spēles (Valmiera, 2008.gads). Eiropas čempionāts 30km soļošanā Portugālē (bija liels karstums). Cīnījāmies par Latvijas komandas uzvaru. Tas bija 2016.gads cik atceros.

Kā Tu trenējies ikdienā?

Kaut kā trenējos…., bet jūtu, ka pēc 80 gadu vecuma parādījies tāds diezgan izteikts spēju kritums. Tik liels, ka ir vēlme izmēģināt citas disciplīnas (disks, šķēps). Prieks, ka mājas lapa ir atjaunota. Paldies Armandam. Prieks, ka ir jaunie veterāni ir ar augstu intelektuālo potenciālu, kas palīdz ar statistiku un rekordu fiksēšanu. Diemžēl darba specifikas dēļ (komandējumi utt.) es vairs nespēju turēt veterānu kustību (pieteikumi, naudas, komandas vākšana utt.). Paldies Aivaram un Armandam par šo pienākumu uzņemšanos. Manas prioritātes bija: darbs; ceļojumi/ģimene; sports. Jā sports, tikai 3.vietā. [Rāda kopotos rakstus par saviem ceļojumiem].

Kas patīk ceļojumos?

Patīk daba un piedzīvojumi. Sapratu, ka ir nepieciešamas augstas fiziskās spējas, lai izturētu pārgājienus (karstums, ekipējums, smagas somas) – viens no iemesliem, kāpēc arī trenējos. Esmu pārgājis Karakuma tuksnesi (mūsdienu Turkmenistānas teritorija). Tam vajadzēja 4 dienas! Kalnu turiādes bija populāras padomju laikos un šobrīd ir nepelnīti piemirstas. Mani pārgājieni tika atspoguļoti arī padomju žurnālā “Liesma”. Esmu bijis Pamira kalnos (nakšņoju 6350m augstumā), arī Peru u.c. eksotiskās vietās. Pat sniega cilvēka (lielpēdis) pēdas redzētas... :)

...Turkmenistānā tagad ir grūti tikt ģeopolitiskās situācijas dēļ. Man te daudz konspektu, ko ielikt arhīvā., vēsture, ko neaizmirst...

Kam Tu vēlētos pateikties?

Pasakos ģimenei, ka mani pacieš… manu pastāvīgo prombūtni darba dēļ ārzemēs un Latvijā (1300+ objekti). Tāda darba specifika. Interesanti paceļojot pa Latviju un redzēt, kur esmu strādājis kā ģeologs. Vēl nesen ar polārpētnieku Dr. Kristapu Lamsteri devāmies uz Tomes pusi apsekot vairākas karsta kritenes. Tāds ir arī Skaistkalnē. Tāpat man bija Nacionālās bibliotēkas u.c. objektu (pat neuzceltu) apsekošana un izpēte. Milzīgs stabs būtu celts Daugavā netālu no prezidenta pils (obelisks par godu PSRS 50.gadadienai). Vecie pāļi 6m dziļumā. Bija jātaisa 30m urbums grunts izpētei, bet PSRS sabruka un to obelisku tā arī neuzbūvēja.

Tā kā darbs bija pirmajā vietā, tad trenēties bija grūti. Mani kolēģi vakaros iedzēra šņabi un līksmoja, bet es devos uz treniņu. Gandrīz neiespējami ir darbu savienot ar treniņu. Nogurums pārāk liels. Tagad ar laika biedriem kontaktējos, pārbaudām, vai esam dzīvi [smejas].

Ir interesantas lietas ar tehnoloģijām un ezotēriju [rāda masāžas ierīces, paklājus, piemin Dienvidkoreju u.c.]. Reiz Ogrē bija tāds "Nuga Best" veselības salons (masāžas, IR sildīšanas, magnētisms, ozona faktors u.tml..) [Rāda šalli ar 4 minerāliem]. Šāda šalle pasargā no iesnām rudenī. Jātic tikai!

Ceļojumi man vēl velk kaut kur. Vēlētos doties, bet tagad grūtāk ar kājām. Kliboju. Pēdas īsti nestrādā. Viena acs nerāda, otra – mazliet. Bet neko. Turos.

Bija tāds teiciens “Jūrjas krjupim grjāvī grjūti.” 😊 Te man tāds piemērs ar Latvijas laika (1919–1940) r burta mīkstinājumiem – toreiz bija raksturīgi tādi runāt. Šo teikumu atkārtojot, varēja iemācīties mīksto r.

Nodarbojos arī ar ciltskokiem. Daudz esmu sarakstījis (sportiskā biogrāfija 30+ lapas). Te mācību līdzeklis. Šādi pirms 80-gadiem bērniem mācīja dabu pazīt 1.klasē.

“Labāk gāju ganiņos, ne ganiņu pavadīt, Tikpat man kājas mirka, kā īstam ganiņam.”

Toreiz visu mācīja no mazotnes mājās un ģimenē. Pļavā visas puķes pazīt, zvērus, putnus, dzīvniekus. Tagad viss datorizēts. Tā ir Nelaime. Dator-paaudze. Traki, ja visi sēž datoros. Zūd saikne ar dabu. Senāk bērnus pareizāk audzināja. Bērni pazina puķes, kuras ievākt un žāvēt (dziedniecībai). Praulu vākšana, lai ietu pie bitēm. Maizes cepšana. Došanās ganos. Ganiņš gāja ganos (reizēm ar suni, kurš palīdzēja, ja viņam kaut ko iedeva). Viss bija ļoti citādi.

[Izskan ierosinājumi par sponsoru piesaisti un mērķu nospraušanu, par palīdzību grūtībās nonākušajiem, par jauno sporta veterānu iesaisti veterānu kustībā. Ir cerības, ka nepazudīsim.]

Šeit ir apskatāms Panorāmas sižets par Jāni Kaprāli.

Aivars Puriņš. Laika pavēlnieks

Aivars Puriņš (centrā) – cilvēks iedvesma, fanātiķis un visa pasaules laika īpašnieks. Satiekam Aivaru ļoti vasarīgā pavasara dienā Ogres stadionā. Kamēr es vēroju Latvijas U-18 rekordista Emīla Matiasa Reinfelda treniņu (Latvijas U-18 rekords, 10000m, 31:13.42), tikmēr Elīna gatavojas intervēt Aivaru par sportu un dzīvi.

– Tātad šodien ir 2024.gada 18. maijs.

– Jā, šodien ir 18. maijs un manai sievai ir 70 gadu jubileja, un es esmu stadionā.

– Tu esi stadionā! Kāpēc?

– Es jau viņu apsveicu no rīta. Tā kā vēl jau visa diena priekšā. 🌼

– Pulkstenis ir 12:00 un sieva gaida mājās.

– Sieva gaida mājās un ir spēle (hokeja) ar Zviedriju. Es skatīšos spēli ar Zviedriju (pl. 13:20).

– Un Tu skatīsies? Es ceru, ka sievai arī patīk hokejs?

– Nu tā… viņa ir sportiste (izbijusi), bet sports tagad vairāk ir tā - starp citu. Viņai patīk braukt ar velosipēdu. Katru dienu praktiski veic kādus 10-15 kilometrus.

– Varam sākt ar pirmo intervijas jautājumu. Kā sākās Tavas sportiskās gaitas? Ko darīji skolā?

– Manas pirmās sacensības bija tālajā 1960.gadā (man tolaik bija seši gadi). Kopā ar vecāko brāli mums bija pirmie mači: augstums, tālums, akmens mešana, skriešana, arī velosipēds vasarā. Bet ziemā- slidošana un slēpošana (braukšana no kalna un lēkšana no neliela tramplīna). Es jau sportā sanāk esmu 64 gadus. Skolā pirmās sacensības bija 1962.gadā. 1965.gadā mūsu skolai (Talsu rajona, Dundagas vidusskola) tika dota volejbola specializācija. Jau 1966.gada ziemā, mēs braucām uz Rīgu, kur Republikas finālā izcīnījām 2.vietu. Tā kā mani pamati ir ielikti volejbolā, kaut arī ziemā papildus spēlēju hokeju un vasarā futbolu. Būtībā sporta spēļu pamati, plus slēpošana. Arī krosus skrēju. Augstskolā (toreiz Rīgas Politehniskais institūts, tagad RTU) es Arhitektūras fakultātes izlasē spējēju volejbolu un Rīgas čempionātā (no RTU) arī hokeju. Saskarsme ar vieglatlētiku toreiz man bija tikai skolas laikā. Pēc tam ar to nenodarbojos un atsāku tikai 2013. gada aprīlī (pirms 11 gadiem). Sāku trenēties šeit Ogres stadionā. Vēl pirms tam iepriekšējā dzīvesvietā Jumpravā es biju atsācis spēlēt volejbolu, futbolu un trenēju trīs skolēnu komandas. Biju skolas interešu izglītības (tolaik ārpus klases nodarbību) pasniedzējs futbolā. Mana alga bija seši lati mēnesī. Tas bija 1999.gadā, ja nemaldos. No 2001. gada dzīvoju Ogrē. Es vēlējos atsākt sportošanu tā nopietnāk. Būtībā, kad es atnācu uz Ogri, es vēl to pirmo ziemu spēlēju futzālu (telpu futbolu) Birzgales komandā. Edgars Siliņš (Ogres novada sporta centra vieglatlētikas treneris), tad trenēja Lielvārdes puikas. Es vēl trenēju Jumpravas puikas, un tā mēs kaut kā iepazināmies, sākām runāt par futzālu un tā attīstību.

2013. gadā es vēl visai aktīvi nodarbojos ar radio-sportu (plaša intervija Ogres vēstis #27 numurā, 2024.gada 12.aprīlis, 8.lpp). Tas ir tāds sports, kad tu sēdi mājās ar aparatūru un centies sazināties ar pēc iespējas vairākiem radio entuziastiem tiešajā ēterā citās pasaules vietās. Piedalījos gan Eiropas, gan pasaules čempionātos, neizejot no mājas un sēžot krēslā. Sapratu, ka man ar to bija par maz (tas tomēr ir sēdošs “sports”). Es gribēju atpakaļ volejbolā. Atnācu pie Dzirkstītes (tagad Ogres novada Sporta centra direktores) un jautāju vai Ogres novadā ir senioru volejbola komanda? Sapratu, ka senioru volejbola komandas nav, jo nav, kas organizē.

Tad, es gāju arī pie Māra Kuriloviča (Bijušais Ogres sporta centra direktors). Jautāju, ko es varētu darīt sportā kā seniors? Viņš teica, ka ir stadions un ir vieglatlētika, kur piedalās veterāni (seniori). Tā nu es 2013.gadā iepazinos ar Jāni Kaprāli (Ogres soļotājs – vecmeistars) un jau 2014.gada ziemā, no J. Kaprāļa pārņēmu Ogres senioru vadības stafeti, kuru vadīju 10 gadus. Es sāku 60 gadu vecumā un beidzu 70 gadu vecumā. Tālāk šo darbu ir pārņēmis Armands Bušs.

– Kuri ir Tavi nozīmīgākie sasniegumi sportā, vieglatlētikā, dzīvē?

– Ja iet runa vispār par sportu, tās ir godalgotās vietas (pirmais trijnieks) Eiropas un Pasaules čempionātā savā ieskaites grupā radio-sportā. Vieglatlētikā tā būtu tikšana finālā 8. Pasaules veterānu čempionātā telpās (Toruņa, Polija) 400m distancē. Tas notika 2019.gadā. Finālā bija ASV, Vācija, Francija, Lielbritānija, Spānija un kaut kāda Latvija. Es ieskrēju kā trešais (informācija uz tablo), sapriecājos par bronzu, bet pēc pusstundas uzzinu, ka esmu diskvalificēts par celiņa iekšējās robežas pārkāpšanu (Sacensību noteikumi 163.panta 3.punkts). Tā pēc sajūsmas nāca vilšanās... Jā, bet nu es uzskatu, ka lielākais guvums ir tas, ka ar šo dalību finālā es tiku ierakstīts pasaules sprinta elitē (M65+ grupa toreiz).

– Tev arī personīgais rekords bija jālabo, lai tiktu finālā?

– Principā man nebija, bet, ja mēs skatāmies uz reitingiem, tad es biju 3.vietā pasaulē un pēcāk īsu brīdi (pāris mēneši) pat pasaules līderis 400m savā vecumā. Manus rezultātus uzlaboja pāris sportisti no Vācijas, kam vēl bija sacensības sezonas gaitā. Uzskatu, ka mani lielākie sasniegumi ir vairāki (9!) Latvijas rekordi sprintā dažādās vecuma grupās.

– Kuras sprinta sacensības Tev patīk vislabāk?

– Man patīk tās sacensības, kurās es nejūtu pirms starta stresu. Man ir bijušas tādas sacensības, kur jau pirms sacensību starta mani konkurenti sāk mani uzkurināt. “Es Tevi izkodīšu, es Tevi uzvarēšu!”. Tu saproti, ka esi jau mazliet.. sadedzis un nejūties savā ādā. Tāpēc man bieži vien labāki rezultāti ir treniņā nevis sacensībās, kad es nejūtu to spriedzi. Bet tā sacensības man vislabāk padevās 2018.gadā (pēdējais gads V60+ grupā). Vienos Latvijas-Baltijas mačos man bija sešas zelta medaļas sprintā. Trīs Latvijas čempiona un trīs Baltijas čempiona medaļas – 100m, 200m un 400m.

– Kā trenējies ikdienā? Iesaki citiem arī tā darīt?

– Katru dienu… Protams kronis bija, ka man pirms pusotra gada (decembrī) beidzās 1000 dienas pēc kārtas stadionā.

– Kāpēc apstājies pie 1000?

– Sākumā man jau plāns bija 100 dienas, bet tad sapratu, ka tas tā kā bišķi par īsu. Es eju pa stadionu un Uldis Doniņš (atlēts) man prasa: “Nu kura Tev diena?” Nu 125. “Līdz cik Tu iesi?” Līdz 500. “Kāds 500? Jāiet līdz 1000!” "Nu labi Uldi, kā teiksi, Uldi." Apsolīju 1000 dienas. Pēc tam, kad es patinu filmu atpakaļ, sapratu, ka vajadzēja pabeigt pie 500 dienām. Es jutu, ka kaut kur pie 800 dienām jau biju piedzīts.. noguris. Es jutu, ka bija sācies fiziskās formas kritums un sapratu, ka nevajadzēja... Bet par cik biju apsolījis tās 1000 dienas, tad vienkārši pildīju solījumu.

– Kāpēc pie 800 dienām bija jūtams kritums?

– Man tās 800 dienas sanāca tieši sezonas vidū, kad galvenie starti paredzēti. Es jau skrēju, bet pašsajūta un izskats liecināja, ka nav svaiguma. Piedzīts. Man teica, ka izskatos noguris. Nākamais garais posms man bija no pagājušā gada aprīļa līdz šā gada februārim (300+ dienas). Bet tad es dabūju vīrusu (tieši savā 70 gadu jubilejā) un sapratu, ka neiešu sevi mocīt vairs.

– Kādi plāni šim gadam, tuvākajiem gadiem?

– Iet uz vismaz divu Latvijas rekordu uzlabojumu (V70+ grupā), t.i., 100 metros un 200 metros. Abi rekordi pieder manam skolasbiedram Valdim Celam no Ventspils. Es jūtos gatavs tos uzlabot. 400m es šogad neplānoju startēt un kaut ko labot. To es atstāšu uz nākamo gadu.

– Kam Tu gribētu pateikties?

– Paldies vecākiem par to, kas es esmu. Mans tēvs bija sportisks. Viņš, kad mācījās tehnikumā, spēlēja futbolu līdzīgi kā es jaunībā. Viņš mūs (ar brāli) kaut kā iedvesmoja būt sportiskiem. Jums ir jāslido, jums ir jāskrien un jums ir jābūt fiziski stipriem. Viņš pats reiz bija izsūtījumā un saprata, ka tie, kam ir fizisks rūdījums, tie izdzīvo gan sportā, gan dzīvē. Ja tu esi cīnītājs sportā, būsi cīnītājs arī citur. Man viss dzīvē ir nācis caur smagu darbu. Nekas nav nācis viegli, bet ja es izvirzu mērķi, es uz to eju. Man saka, Tu esi fanātiķis. Jā, tā tas ir. Nu ko Tu padarīsi, tā tas ir. Otrs lielais paldies ir sievai, ka viņa mani pacieš, ka es katru dienu sportoju un neizraksta mani no mājas [smejas].

– Apbrīnojami! Tad vēl paliek īsie jautājumi.

– Iesildīšanās vai atsildīšanās?

– Iesildīšanās. Es reizēm grēkoju, ka neatsildos.

– Īsie vai garie?

– Esmu sprinteris. Īsie tāpēc. Valdis (Ņilovs) gan saka, ka pie Tava mēneša apjoma Tu varētu skriet Rīga-Valmiera (ultramaratons, 107km). Pagājušā mēnesī manā kontā bija pieveikti 850 km.

– Ēst sacensību laikā (dienā) vai neēst?

– Es neēdu, dzeru šķidrumus, bet ēšana - pēc tam. Kad viss beidzies, tad Aivars apēd savu sviestmaizīti. Ja tie ir divu dienu mači, es esmu izdzēris četri litri šķidrumu. Ēst negribās. Pirmkārt, tā var svaru nomest 2-3 kg un visam pēc tam ir asāka garša, jo organisms ir izskalots.

– Mežs vai asfalts?

– Mežs. Atklāti sakot, tas būs trešais variants – stadions. Ja starp diviem variantiem, tad mežs. Mežs ir saudzīgāks. Asfalts ir traumatiskāks.

– Stadions vai mežs?

– Stadions viennozīmīgi, jo man sacensības ir stadionā. Stadionā pluss ir tāds, ka ir zināmi precīzi attālumi (50m, 100m, u.c. marķēti intervāli).

– Vasara vai ziema?

– Agrāk man būtu gan, gan. Vasarā būtu futbols vai kas cits. Ziemā tā būtu slēpošana, hokejs. Principā vasara man patīk labāk. Silts laiks sprinteriem ir piemērotāks.

– Telpās vai ārā?

– Ja ir manēža (kā mums tagad), tad gan, gan. Bet tā kā tagad ārā ir silts, tad tas ir stadions. Tātad ārā.

– Pūce vai cīrulis?

– Cīrulis ir tas, kas agri ceļas un pūce tā, kas vēlu iet gulēt(?) Kad tikko apprecējos, biju izteikta pūce. Ap pusnakti radās radošas domas (iedvesma) un tad līdz diviem naktī strādāju (Aivars ir kvalificēts arhitekts). Tagad ir tā, ņemot vērā, ka es tagad visu daru pēc pulksteņa. Man ir pulsometrs, kas regulē manu miegu un kontrolē, kā es atjaunojos. Man ir režīms. Ap 23 eju gulēt un guļu vismaz 8 stundas. Pēc treniņiem arī mēģinu kaut kādu pusstundu pagulēt pa dienu. Vienkārši, tas nepieciešams, lai sevi normāli atjaunotu, ņemot vērā tās slodzes, kas ir manos gados.

– Saldumi vai gaļa?

– Ziemā tā būs gaļa, vasarā – dārzeņi. No šīs izvēles es izvēlos kvalitatīvu gaļu. Saldumi gan man arī garšo.

– Kafija vai ūdens?

– Sacensību un treniņu laikā - ūdens. Ikdienā arī kafija. Pārmaiņus 2x tēja, 2x kafija. No rīta, lai atmostos un pēcpusdienā - lai neaizmigtu, dzeru kafiju. Pusdienās un vakarā dzeru tēju (augļu, piparmētru, liepziedu tēja).

– Televizors un grāmatas?

– Bērnībā tās bija viennozīmīgi grāmatas. Es aizgāju uz bibliotēku un atnesu kaudzi. Apņēmos, kamēr to kaudzi neizlasīšu, tikmēr ārā neiešu. Tagad tas ir pamatā internets (filmas, sports). Skatos arī TV retāk gan. Grāmatas vairs tik cītīgi nelasu, jo mana redze ir nogurusi.

– Pilsēta vai lauki?

Saproti.. Mazpilsēta, precīzāk.

– Ogre ir mazpilsēta?

– Jā. Zaļa, mierīga, nav stresa kā lielpilsētā, kur mašīnas brauc, visi skrien kaut kur. Dzīvot kaut kādos dziļos laukos viensētā vai meža vidū es varētu nedēļu, bet ne mēnesi.

– Sabiedriskas vietas vai klusums? Tu esi sabiedrisks?

– Zini, tagad ir tā… Es baigi labi, jūtos viens, bet reizēm man vajag sabiedrību. Stadions ir mana baznīca. Tas ir mans krogs, tā ir mana vide. Ja man ir kāds kreņķis, tad nāku uz stadionu, savācos un atgūstos. Man sports un vispār viss, kas saistīts ar sportošanu, rada pozitīvas emocijas. Tas stiprina gan fiziski, gan arī garīgi. Sports nav tikai fizisks.

– Kamēr nav finiša līnija, kā ir?

– Saproti, var gadīties tā, ka pēdējos metros pretinieks paklūp... Man gan ir gadījies arī zaudēt pēdējā metrā. Pēkšņi finiša taisnē viens izlec priekšā (t.i. blakus celiņā) no muguras. Saproti, es jau viņu neredzu aizmugurē. Var pat zaudēt pēdējā centimetrā! Bet kamēr finiša līnija nav sasniegta, Tu neesi zaudējis.

Elīna Barone. Nelabojama optimiste

Elīna ir apveltīta ar dzīvesprieku un šķietami neizsmeļamu enerģiju, kas daudz ziedota arī Ogres veterānu kustībai un tās popularizēšanai. Elīnas devums Ogres veterāniem parasti ir viens no augstākajiem, kad runa ir par komandu punktu skaitu. Viņai tas izdodas pārsteidzoši labi.

Abi mani vecāki ir sporta skolotāji un treneri, abi pabeiguši Fizkultūras institūtu (LSPA). Bērnībā trenējos basketbolā, galda tenisā un dambretē. Dambretē biju pat Zemgales čempione. Augstskolas laikā 5 gadus spēlēju frisbiju, tā arī iepazinos ar Ogri, jo tieši te notiek Latvijas čempionāti. Kad piedzima mans pirmdzimtais, tad, pārceļoties uz Ogri, domāju par frisbija treniņiem, bet tie sakrita tieši ar Gustava gulētiešanas laiku. Skriešanas ikdienu ir vieglāk savienot ar bērnu audzināšanu. Kad parādās brīvs laiks, ņem botas un skrien. Protams, Ogres Zilie kalni ir perfekta trase.

Noteikti PB 3000 metros stadionā Preiļos 2020.gada augustā rez. 11:31,3. Atceros, ka todien skriešana bija tikai trešajā plānā, jo braucām ar draudzeni un bērniem 2 dienu ekskursijā uz Aglonu. Biju pārsteigta par rezultātu.

Otrdienu Apkārt Zilajiem kalniem. Tie ļoti motivē neaizmirst skriešanu katru otrdienu. Paldies Agnesei, Benitai, Robertam un Artūram par nesavtīgo darbu! Prieks un apbrīna par tiem skrējējiem, kas vienmēr tur ir.

Esmu pasniedzēja RTU un Rīgas Celtniecības koledžā, mācu Būvmehāniku un Būvkonstrukcijas. Skrienu ne-Rīgas dienās, kad darbus var darīt attālināti. Ļoti palicis atmiņā mans 34. dzimšanas dienas skrējiens Rīga-Ogre 34 km no stacijas Gaisma ar Līgu Dr. un Agitu. Šo ideju paņēmu no draudzenes Līgas P. Bija perfekti laikapstākļi februārim un mums visām skriešana ir mīļa. Cerams, ka atkārtosim kādu līdzīgu skrējienu.

Tā kā tikko 2-3 gadus biju dekrētā ar Rūdolfu, tad vēl tikai ieskrienos. Bet tai laikā sapratu, cik ļoti man ir svarīga skriešana. Pirms tam vismaz 3 reizes nedēļā apskrēju apkārt Karjeram. Bet grūtniecības laikā tikai 1 reizi gadā sanāca aizbraukt. It kā tepat, bet īsti nav iemesla speciāli braukt tur. Bet vispār gribētu kaut cik pietuvoties 3000 metros stadionā savas mammas jaunību dienu rezultātam 11:04.

Kam Tu gribētu pateikties?

Protams, saviem vecākiem par sportisko audzināšanu. Un Aivaram Puriņam – ka ievilka mani šajā visā Ogres Veterānu kustībā. Jo Vecmeistaru sacensībās satiekot baušķeniekus, neviļus izskan joki, ka man kā dzimušai tai pusē būtu jāpārstāv Bauskas vārds, kā bērnībā, bet Ogres Veterāni ir komanda arī ikdienā tā, ka nevaru šaubīties.

Iesildīšanās vai atsildīšanās? Iesildīšanās

Garie vai īsie? Pa vidam 3-10 km ir manējie

Ēst sacensību laikā vai neēst? Ēst šokolādes

Mežs vai asfalts? Mežs

Stadions vai mežs? Mežs

Vasara vai ziema? Vasara

Telpās vai ārā? Ārā

Pūce vai cīrulis? Pūce

Saldumi vai gaļa? Agrāk tikai saldumi, tagad nevaru tik viennozīmīgi teikt.

Kafija vai ūdens? Ūdens

TV vai grāmatas? Grāmatas

Pilsēta vai lauki? Pilsēta

Sabiedriskas vietas vai klusums? Agrāk sabiedriskas vietas, tagad klusums.

Edgars Rūtiņš. Paraugs sportā

Edgars ir viens no mūsu kolorītākajiem un titulētākajiem skrējējiem, kas piedalījies ļoti daudz sacensībās Latvijā un ārpus tās. Pa ceļam uz Līvenhofas 2024 skrējienu nolēmām nointervēt Edgaru par godu ogresveterani.lv sadaļas "Personības" izveidei kā pirmo kandidātu. Paldies Elīnai par sagatavotajiem jautājumiem. Tad sāksim...

Tās sākās - kā jau visi mēs sportojām. Trenējos futbolā no 9 līdz 16 gadu vecumam. Skriešana bija tik, cik skolā paskrēju.

Es teikšu, ka divi – tur, kur pārkāpu slieksni divās distancēs: 10 km zem 40 minūtēm - 2022.gadā Varšavā rez. 39:51 un 21 km zem 1h30min – 2023.gadā Rīgā Pasaules Čempionātā skriešanā rez. 1:29:51

Man viss ir vienkārši. Sūtu savai trenerei [Svetlana Kudelish, dzimusi Baltkrievijā] savu darba grafiku (Edgars ir policists) un tad viņa manās brīvajās dienās saliek treniņu darbu. Tiem, kas gudri (d***) brīnās, kāpēc Rūtiņam nav progresa, lai paši pamēģina pēc nakts maiņas uztaisīt treniņu. To enerģiju, ko bez-miegā esi pazaudējis, to vairs nevar atgūt.

Nevar jau daudz runāt, lai nenoskauž [smejas]. Es vienkārši gribu izspiest savu maksimālo rezultātu 3000 metros (stadionā). Kamēr to neizdarīšu, maratonos iekšā neraušos.

Kam Tu gribētu pateikties?

Vislielākais paldies ir Aivaram Puriņam, jo redzot, cik viņš smagi un ambiciozi trenējas stadionā un manēžā viņa vecumā, saprotu, ka man ir tikai sākums un vēl priekšā 20 sportošanas gadi. Galvenais, lai veselība atļauj. Vēl liels paldies manam jaunības futbola trenerim par galvenā sporta principa iemācīšanu - nečīkstēt un cīnīties līdz galam, neskatoties uz apstākļiem.

Iesildīšanās vai atsildīšanās? Atsildīšanās

Garie vai īsie? Īsie

Ēst sacensību laikā vai neēst? Ēst

Mežs vai asfalts? Asfalts

Stadions vai mežs? Stadions

Vasara vai ziema? Vasara

Telpās vai ārā? Ārā

Pūce vai cīrulis? Cīrulis

Saldumi vai gaļa? Abi

Kafija vai ūdens? Kafija

TV vai grāmatas? TV

Pilsēta vai lauki? Lauki

Sabiedriskas vietas vai klusums? Sabiedriskas vietas

Edgars tiek intervēts ne reizi vien savas spilgtās personības dēļ. Šeit ir atrodama vēl viena intervija ar Edgaru. Mācieties un iespaidojieties no lieliska piemēra!

Noklausies audio failu un balso par Edgara talanta apbrīnotāju, kas veltījis šos atzinīgos vārdus.

Mēneša (jūnija) beigās uzzināsim noslēpumainās balss īpašnieku - Edgara talanta un rakstura apbrīnotāju!

Jūnijs pagājis un noslēpumainais runātājs ir Ģirts Sarma!

Ģirts ir Edgara klasesbiedrs no seniem Ogresgala skolas laikiem. Paldies viņam par atzinīgajiem vārdiem!!

Apsveicam visus, kas pareizi balsoja! Jums ir fantastiska iespēja iegūt autogrāfu un nofotogrāfēties kopā ar Edgaru un viņa talanta apbrīnotāju!! Dodieties uz Valmieru un piedalieties Valmieras Vieglatlētikas kluba organizētajos stadiona skrējienos (tonusa apļos). Vairāk informācijas šeit. Ģirts būs tur kā dalībnieks vai līdzjutējs! Edgars arī tur piedalās! Esiet sportiski un skrieniet arī Valmierā! 🏃